Kāpēc bērnam ir svarīgi saņemt psiholoģisko atbalstu

Neredzamās rētas jeb kāpēc bērnam ir svarīgi saņemt psiholoģisko atbalstu pēc piedzīvotas vardarbības.

---

Vardarbība pret bērniem ietver dažādas formas – fizisku, emocionālu, seksuālu vardarbību, pamešanu novārtā vai nolaidīgu aprūpi, ļaunprātīgu izmantošanu, tai skaitā vardarbības piedzīvošanu bērniem kā lieciniekiem, kas nereti notiek starp bērna vecākiem. Šie vardarbības veidi, kuriem bērni tiek pakļauti var notikt dažādos apstākļos, kā piemēram, mājas, pagalmus, skolas, pilsētu ielas, sociālajos tīklos, un tie var būt saistīti ar situācijām, sākot no iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, iebiedēšanu, attiecībām un beidzot ar bērnu audzināšanas metodēm un/ vai pieaugušo attieksmi. Visu šo notikumu kopīgā iezīme ir to spēja dziļi un ilgstoši ietekmēt bērnu labklājību visas dzīves garumā. Nereti gan vardarbība, kurai bērni tiek pakļauti, gan tās sekas tiek minimizētas vai pat noslēptas (Mercy, et al., 2016), jo bieži vien vardarbība notiek vietās, kur tā nav viegli pamanāma, līdz ar to cietušie bērni reti saskaras ar institūcijām, un to sekas var nebūt tik acīmredzamas vairākus gadus pat pēc pakļaušanas vardarbībai. 

Jāatzīst gan, ka rūpes par bērnu labklājību un tiesībām uz drošu un veselīgu bērnību ne vienmēr ir bijušas tik izteiktas kā mūsdienās. Taču, pateicoties daudzu gadu garumā veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem un speciālistu pieredzei, šodien nav ne mazāko šaubu, ka bērnībā pieredzēta vardarbība atstāj nelabvēlīgas sekas uz veselību un labklājību arī vairākus gadus pēc notikušās vardarbības, proti, visas dzīves garumā (Shiva Kumar et al., 2017). Visbiežāk tiem bērniem, kuriem ir vardarbības pieredze bērnībā un pusaudžu vecumā, ir augstāks risks mentālās veselības traucējumu attīstībā, atkarību izraisošo vielu lietošanas problēmu attīstībā, pasliktinās veselības rādītāji, kā arī šiem bērniem ir augstāks pašnāvnieciskas uzvedības risks (Petersen, Joseph & Feit, 2014). Arī epidemioloģijas un neirobioloģijas pētījumos gūtie rezultāti rāda, ka bērnībā pieredzētas vardarbības izraisītais stress patiešām rada izmaiņas cietušā cilvēka smadzeņu struktūrā un fizioloģijā, kas var ietekmēt viņa uzvedību, kā arī ilgtermiņā atstāt nelabvēlīgas sekas uz veselību visas dzīves garumā (Anda et al., 2006). Vienkāršākiem vārdiem sakot, vardarbība pret bērniem nepaliek bez sekām – tā ietekmē ne tikai mentālo veselību attiecīgajā vecumposmā, kā, piemēram, spēju mācīties, augt un attīstīties, izmantojot visu savu potenciālu, bet arī pieaugušajā vecumā saskarties ar tādiem traucējumiem, kā klīniskā depresija, paškaitējoša vai vardarbīga uzvedība, trauksme un panikas lēkmes, pašnāvnieciskas domas un pat priekšlaicīga nāve (Hillis et al., 2016).

Paskatīsimies uz to nedaudz plašāk, lai šīs vardarbības sekas ir vieglāk uztveramas un labāk saprotamas. Tātad, ja bērni piedzīvo vardarbību, nav šaubu, ka tas atstāj redzamas vai neredzamas psiholoģiskas rētas jeb sekas, kas var izpausties gan tūlītējā uzvedībā un emocijās, gan kognitīvajā sfērā, gan ilgtermiņa problēmās (skatīt attēlu). 

Uzvedības un emocionālo traucējumu iespējamība būs lielāka gadījumos, ja bērni saskaras ar kumulatīvu vardarbību, jeb vardarbību, kas notiek atkārtoti vai ilgstoši, piemēram, bērni, kuri regulāri piedzīvo emocionālu un fizisku vardarbību vai ir liecinieki tai mājās, piedzīvo seksuālu vardarbību, tai skaitā konstantu vecāku stresu, kas izriet no vardarbības mājās. Šie uzvedības un emocionālie traucējumu simptomi bērniem var izpausties eksternalizēti (ārēji) un internalizēti (iekšēji). 

Ārējie simptomi, kas ir vērsti uz āru vai arī pret citiem cilvēkiem, var izpausties, piemēram, izteiktā agresijā, uzvedībā vai attieksmē, kas ir pretrunīga vai izaicinoša, naidīgā un antisociālā uzvedībā, kā arī visbiežāk palielinās viņu vienaudžu viktimizācija, kas var izpausties kā apsmiešana, atstumšana, pazemošana un tml., kas izraisa papildu emocionālu kaitējumu cietušajam bērnam. 

Savukārt, uz iekšu vērstie simptomi, var izpausties kā ilgstoša nomāktība un nevēlēšanās kaut ko darīt, izteiktās garastāvokļa svārstībās, pārmērīgā aizkaitināmībā, miega traucējumos, kā arī pēctraumas stresa simptomos (PTSS), kurus var raksturot kā pēkšņus atmiņu uzplaiksnījumus, kas var būt tik spilgti, ka šķiet, ka tas notiek no jauna. Murgi jeb bieži sapņi par piedzīvoto, pastiprināta trauksme, kas izpaužas ar pastāvīgām uzmācīgām bailēm un satraukuma sajūtu, kā arī paaugstināts modrības līmenis. Iekšējie simptomi var izpausties arī kā izklaidība jeb bērns nespēj koncentrēties un fokusēt savu uzmanību. Arī negatīvās domās un emocijās, kas veicina zemu pašvērtējumu, pastiprina vainas un kauna izjūtas, kā arī grūtības just prieku. Tāpat arī dažādās izvairīšanās stratēģijās, kur bērni neapzināti mēģina izvairīties no vietām, situācijām un/ vai cilvēkiem, kas atgādina par notikušo (Fisher et al., 2017). 

Vēl vardarbības sekas simptomi var izpausties tādā uzvedībā, kas rada reālus riskus bērna veselībai, kā piemēram, alkohola un narkotisko vielu lietošana, kas ir pieaugusi visā pasaulē, jo tas ir vieglākais un ātrākais veids kā tikt galā ar notikušo un pārvaldīt negatīvās intensīvās emocijas (Murphy, et al., 2018). 

Kognitīvās darbības traucējumi var izpausties lēnākā attīstībā, ar sliktām sekmēm un zemāku iesaistīšanos skolā jeb visām tām grūtībām, kas ietekmē bērna spēju domāt, mācīties un atcerēties informāciju. Tas var nozīmēt, ka bērniem, kuri cieš no vardarbības, parādās problēmas ar atmiņu, uzmanību, koncentrēšanos, lēmumu pieņemšanu vai problēmu risināšanu, kā rezultātā viņiem var būt grūtāk veikt ikdienas uzdevumus un uzturēt pilnvērtīgu dzīves kvalitāti. 

Savukārt ilgstošas problēmas – depresija, zema pašcieņa, hroniska vielu lietošana un atkarības vēlīnā pusaudžu vecumā un agrīnā pieaugušo vecumā. Būtiski saprast, ka bērniem, kuri piedzīvojuši vardarbību, kopumā var samazināties arī spēja izstrādāt veselīgus veidus, kā tikt galā ar grūtībām, un tas savukārt var ietekmēt viņu uzvedību, veselību un iespējas visa mūža garumā, pat izraisīt priekšlaicīgu nāvi (Merrick et al, 2019). 

Jāatzīst, ka ne visiem vardarbībā cietušiem bērniem attīstīsies PTSS, uzvedības traucējumi vai ilgtermiņa sekas, jo vardarbības ietekme uz bērnu ir atkarīga no viņu pieredzes par šo vardarbību, kā arī videi, kurā bērns aug un attīstās. Jā, daudziem bērniem var būt attīstīti spēcīgi pārvarēšanas mehānismi, ja viņiem ir vismaz viens uzticams aprūpētājs, kurš var sniegt šo palīdzību. Tāpat arī bērnam var būt iedzimts dzīvesspēks vai optimisms, kas var palīdzēt veselīgi virzīties uz priekšu. Arī bērnu jutīgums pret citu ģimenes locekļu vajadzībām un atbildība par tām var samazināt paša bērna atlabšanas procesu. Ir virkne pētījumu, kuri liecina, ka ar ģimenes locekļu vai citu tuvu cilvēku palīdzību var būt par maz – jo katra bērna atveseļošanās un atgūšanās ir atkarīga no vairākiem faktoriem, kā piemēram, ģenētikas, bērna kopējās dzīves pieredzes, traumas veida, iedarbības un vardarbības apjoma. Speciālistu palīdzība var palīdzēt bērniem un viņu ģimenēm tikt galā ar traumatisko notikumu ietekmi, kur drošā un atbalstošā vidē bērns varētu iziet cauri sāpēm, mazināt virkni aizsardzības faktorus, samazināt negatīvu seku riskus, un visbeidzot atgūtu savu spēju uzticēties un stiprināt veselīgu autonomiju, lai spētu virzīties veselīgā veidā dzīvē uz priekšu (Hughes et al., 2017). Citiem vārdiem sakot, bērns, kurš cietis no vardarbības, saņemot palīdzību pie speciālista, var drošā un atbalstošā vidē iztīrīt šo rētu, dezinficēt to, aizšūt un apgūt spēju rūpēties par to tā, lai tā varētu sadzīt.

Atsauces:

1. Mercy, J. A., Hillis, S., Butchart, A., Bellis, M. A., Ward, C., Fang, X., & Rosenberg, M. L. (2016). Interpersonal violence: Global burden and paths to prevention. In Disease control priorities in developing countries (3rd ed.). 
2. Shiva Kumar A.K., Stern, A.K., Subrahmanian, V., Ramya, Sherr, L.; Burton, P., Guerra, N., Muggah, R., Samms-Vaughan, M., Watts, C.M., & Kapoor, S. (2017). Ending violence in childhood: a global imperative. Psychology, Health & Medicine, 22(sup1), 1–16.
3. Petersen, A.C., Joseph, J., & Feit, M. (2014). New directions in child abuse and neglect research. Washington, D.C.: The National Academies Press. 
4. Anda, R.F., Felitti, V.J., Bremner, J.D., Walker, J.D., Whitfield, C., Perryn B.D., Shanta, R.D., & Wayne, H.G. (2006). The enduring effects of abuse and related adverse experiences in childhood. A convergence of evidence from neurobiology and epidemiology. European Archives Psychiatry and Clinical Neuroscience. 256(3), 174–186. 
5. Hillis, S. D., Mercy, J. A., & Saul, J. R. (2016). The enduring impact of violence against children. Psychology, Health & Medicine, 22(4), 393–405.
6. Fisher, C., Goldsmith, A., Hurcombe, R., & Soares, C. (2017). The impacts of child sexual abuse: A rapid evidence assessment. London: Independent Inquiry into Child Sexual Abuse. 
7. Merrick, M.T., Ford, D.C., Ports, K.A., Guinn, A.S., Chen, J., Klevens, J., Metzler, M., Jones, C.M., Simon, T.R., Daniel, V.M., Ottley, P., & Mercy, J.A. (2019). Vital Signs: Estimated proportion of adult health problems attributable to adverse childhood experiences and implications for prevention. Morbidity and Mortality Weekly Report, vol. 68, no. 44. 

Key notes: 

• Vardarbības ietekme uz bērnu ir atkarīga no viņu pieredzes par vardarbību, kā arī videi, kurā bērns aug un attīstās. Vardarbība agrīnā bērnībā var kavēt drošu pieķeršanos, traucēt miega un ēšanas paradumus, kā arī izmainīt smadzeņu attīstību. 
• Maziem bērniem, kuri ir vardarbības upuri vai liecinieki, var būt pārmērīga aizkaitināmība, izteiktas bailes palikt vienatnē, kā arī valodas un tualetes regress. 
• Skolas vecuma bērniem ir labāka izpratne par vardarbību un viņi uztraucas par to, ko viņi būtu varējuši darīt, lai to novērstu vai apturētu.
• Pusaudža gados ir lielāka jutība pret vienaudžu ietekmi un paaugstināta tieksme uz riskantu uzvedību. Vardarbības simptomi pusaudžiem var ietvert depresiju un domas par pašnāvību, vielu lietošanu un vardarbības izmantošanu kā kontroles taktiku.
• Vardarbības pieredzei ir nozīmīga ietekme uz mentālo veselību visas dzīves garumā, tāpēc psiholoģiskais atbalsts var būt ļoti nozīmīgs un palīdzošs, lai palīdzētu bērniem pārvaldīt savas bailes un trauksmi, stiprinātu spēju uzticēties un veidotu veselīgu autonomiju.